Par nūjošanu saka- tā piemērota visiem, neatkarīgi no vecuma, dzimuma un fiziskās sagatavotības. Tā nūjot iedrošina sirmgalvjus un no sportiskas dzīves tālu stāvošos. Tomēr nūjojot prieku var gūt arī jauni un sprauni, šajā nodarbē piedzīvojot gluži neaizmirstamas izjūtas.

    Kā pārliecinājos skriešanas sacīkstēs Tartu Jooksumaraton, 23km ar nūjām vienā rāvienā nav nekas neiespējams pat man. Arī tad, ja trase nav gluži pa galda virsu taisīta.

    Kāpēc ziemeļu kaimiņi, kam ar pašapziņu allaž viss kārtībā, gadskārtējās nūjošanas sacīkstes 23,4km garumā dēvē par skriešanas maratonu? Tāpēc, ka aiz Latvijas ziemeļu robežām skriešanas sarīkojumus parasti papildina nūjošana, bet Tartu Maratona klubs bez skriešanas rīko arī slēpošanas, riteņbraukšanas un skrituļošanas gargabalu sacensības, kurās dalībnieku skaits mērāms tūkstošos, un tās sauc par maratoniem. Domāju, ka ar laiku Tartu Jooksumaraton, kas norit maija pirmajā pusē, Latvijas sparīgāko nūjotāju vidū kļūs tikpat populārs kā tas ir Latvijas skrējēju vidū kaut vai tādēļ, ka informācija par šo pasākumu pieejama arī angliski un krieviski.

    Nūjotāji, kas noguļ Tartu, var nedēļu vēlāk posties uz Vīlandi (Viljandi), kur norit gadskārtējais skrējiens un nūjojiens apkārt Vīlandes ezeram. Aptuveni 10km nenoliedzami skaistā vietā. Šogad es, diemžēl, Vīlandi nokavēju, bet noteikti to izmēģināšu nākošpavasar, kad sarīkojums notiks jau 80.reizi.

    Tomēr esmu attapusies laikus, lai pagūtu pieteikties uz nedēļu vēlāk notiekošo Elamusretked posmu Elvā, Tartu tuvumā. Taisnības labad gan jāsaka, ka dienā, kad mēs no Siguldas braucam uz Elamusrekt posmu Elvā, 320 citu nūjotāju no visām Igaunijas malām dodas tieši pretējā virzienā - Käime koos nūjošanas pārgājienā uz Siguldu. Tādēļ mūsu izvēlētais nūjošanas sarīkojums nav pārlieku plaši apmeklēts. Bet mēs gluži labi varam iztikt bez pārliekas burzmas, turklāt Siguldas takas esam jau krietni izmīņājuši ikdienā. Käime koos varēsim izmēģināt kādu citu reizi, tālāk no pašu namdurvīm.

    Elamusretked nūjošanas posmi ir interesanti ar to, ka katrā, veicot aptuveni 10-15km distanci pa ceļam ir jāatrod 4-5 kontrolpunkti. Kontrolpunkti var būt gan pašā takas malā, gan ezera dūkstī meklējami, bet par brišanu dūkstī, piemēram, var nopelnīt papildus punktus. Lai nenomaldītos, startā dalībnieks saņem trases shēmu un kontrolpunktu aprakstus (piemēram, 'neliela ezeriņa dienvidu pusē', 'aiz tilta pa labi', 'klajumā pie trim lielām priedēm', utml.). Apraksts, protams, ir igauniski, bet, liekot lietā organizatoru angļu un krievu valodu, kā arī manas vārās igauņu valodas iemaņas, kas iekrātas, lasot ēdienkartes un prāmju sarakstus, kontrolpunktu aprakstus pirms starta pārceļu latviski. Protams, māc bažas, vai kas svarīgs nav pazudis tulkojumā.

    Apraksts, cita starpā vēsta, ka kādā no kontrolpunktiem prēmijpunktus var gūt veicot noslēpumainu papildus uzdevumu. Mūsu gadījumā tā ir bumbas mešana mērķī, kas komplektā ar kontrolpunkta meklējumiem ezera dūkstī sevišķi pievilcīga šķita mūsu mazās kompānijas jaunākajai nūjotājai. Pēc Eirovīzijas nakts un agrās celšanās šī intriga ļauj pārslēgties no čīkstēšanas frekvences normālā darba režīmā. Līdz tam 10gadīgās meitas prātu ir jānodarbina ar citām domām. Par laimi, ceļā ik pa laikam parādās kas interesants - ne vien nātru ceri un upes līkumi, bet arī pa kādai glodenei.

    Kamēr apbrīnojam kārtējo glodeni takas malā, mūs panāk pusmūža pāris -Jāks ar kundzi. Ievērības cienīgi šķiet tas, ka vīrs, ko vairs nesauktu par jaunu un smuku, bet vienkārši par smuku, vienlīdz labi sarunājas gan angļu, gan krievu valodā. Turpmāko ceļu mērojam kopā. Arī kontrolpunktu pie ezera kopā meklēt ir daudz interesantāk, sevišķi, ja ezeriņi, izrādās, ir vairāki.

    Kontrolpunkta aprakstā ir norādes uz eglēm, tādēļ visi kopā labu brīdi noblandāmies pa tumšu egļu vēri. Sajūta tāda, kā mežā meklētu sēņojot pazaudētas atslēgas. Tukšs. Kad cerības zaudētas, jo egļu audžu ap ezeru ir daudz, meitas vanagacs pamana kontrolpunkta zīmi ezera pretējā krastā. Laimei nevajag daudz, un staignājā sabristās kurpes laimes sajūtu tikai vairo. Lai nūjojot iegūtu jaunus draugus arī ne - pietiek ar glodenīti ceļmalā.

    Turpmāk Jāks un viņa kundze sevišķi rūpējas, lai mums šis piedzīvojums būtu interesants, un mēs iespējami daudz uzzinātu par nūjošanas norisēm Igaunijā. Ar interesei noklausos viņa ieteikumus, kaut daļu no stāstītā jau zinu - esmu izpētījusi pati, tomēr Jāka teiktais iedrošina turpmāk iemēģināt arī citus nūjošanas notikumus pie ziemeļu kaimiņiem. Jāks uzrauga, lai mēs nezināšanas dēļ neaizbrauktu pirms vēl ir norisinājusies šādiem pasākumiem tradicionālā balvu izloze, un brīdina, ka mūsu plānus atceļā iegriezties netālajā Tartu var kavēt velomaratona dēļ noteiktie satiksmes ierobežojumi. Ceļš uz Tartu tiešām ir lēns, jo velosipēdistu ir vairāk nekā odu maija vakarā. Teikt tūkstoši šajā gadījumā nenozīmē pārspīlēt. Pārdesmit kilometrus pa auto logu vērojam, kā tauta min pedāļus, smukie puiši stumj kalnā savas smukās meitenes, bet labie tēti - savus sākumskolas vecuma bērnus. Citi piepūstiem vaigiem vieni paši cīkstās ar kalnu. Meiteņu bariņš ceļmalā saslējuša kājas pret debesīm gaida spēkus atgriežamies. Iedvesmojoši, kaut stiprajā pretvējā neizskatās pārlieku viegli.

    Tartu lutinām sevi, apmeklējot iemīļotos sporta veikalus. Mans taustāmais ieguvums ir nemirkstošais sporta krekls Latvijas karoga krāsās, turklāt lūša pēdu nospiedumiem izrotāts. Tās tādēļ, ka Igaunijā plaši pazīstamais sporta paģērbu ražotājs, ko iecienījuši arī letiņi, nes lūša vārdu ilves.

    Manu patriotisko izvēli ir veicinājusi Igaunijas karoga zilās krāsas manāmā klātbūtne turienes sporta tērpos. Velkot Latvijas karoga sarkano -to nedarīs neviens igaunis- ceru izvairīties no liekas skaidrošanās, kad, uzrunāta skaidrā igauņu valodā, bolu acis un pretī murmulēju angliski vai ar krieviski ar iespējami stipru akcentu (lai neizskatītos pēc vietējās, kas nav vīžojusi iemācīties igauniski). Frāzi es esmu latviete un nerunāju igauniski pirms kāda laika izlobīju no Igaunijas krieviem domātas mācību grāmatas, tomēr kaunos lietot, jo, manis izrunātu, to tāpat neviens nesapratīs. Mana kaimiņu valodas meistarība beidzas pie vārītiem kartupeļiem ar vistas gaļu vai variācijām par cūkas karbonādi. Tomēr šajā ziņā esmu soli priekšā saviem ģimenes locekļiem, kuru augstākā pilotāža vēl aizvien ir frī kartupeļi ar cīsiņiem - glābšanas riņķi praktiski jebkurā nesaprotamā igauņu ēdienkartē. Ja reiz par vēderpriekiem, jāpiemin, ka igauņu zemē pusdienas 4,5 cilvēkiem izmaksā akurāt tikpat, cik viens labu nūju pāris, bet labu un skaistu nūju pāri vienās pusdienās notiesā 5 cilvēku kompānija. Ja nu reiz ir runa par nūjošanu, tad jāpiemin, ka speciālās nūjošanas kurpes uz sezonas beigām Igaunijā iegādājamas par 70 vidēji dārga saldējuma porciju cenu (sezonas sākumā par kurpēm būtu jāatsakās no 100 dārgākiem saldējumiem). Tprruuu... prom no bodēm un komercijas.... atgriežos dabā.

atpakaļ