Atgriezusies no kalniem, mājās ieminos par augusta sākumā Lāhemā, Igaunijas ziemeļos gaidāmo nūjošanas maratonu, kurā distances garums tiešām ir 42km un 195m. Lāhemā mums vienmēr ir patikusi, bet ne jau skaisto muižu un burbuļvannu dēļ, kuras pēdējā laikā reklamē daži latvju ceļojumu žurnāli. Savējo piekrišanu Lāhemas avantūrai saņemu nekavējoties.

    Braucienu uz Lāhemas maratonu nolemjam apvienot ar 3-4 dienu ceļojumu šajā apkārtnē. Tā kā nakti pirms maratona nevēlamies pavadīt teltī, ķeramies pie naktsmītņu rezervēšanas. Pēc ilgākiem pūliņiem tas izdodas, turklāt naktsmītne ir tikai 5-6km no maratona starta vietas Kolgā.

    Cenšos nezaudēt kalnu pastaigās gūto rūdījumu, un, sākoties atvaļinājumam, bieži nūjoju Ainažu jūrmalā, tomēr vēju virziena dēļ tuvējā pludmale ir šaura un ļoti mīksta. Ja vien nevēlos kā atspole šaudīties šurpu-turpu, jāmeklē cits maršruts.

    Garākiem pārgājieniem izvēlos veco Tallinas šoseju posmā no Ainažiem uz Pērnavas pusi, kur ceļa klājums ir raupjš, tādēļ nūjas labi turas uz ceļa, un varu pilnībā izmantot roku spēku. Mācos iet mērenā solī, neforsējot, bet izturot garākus gabalus. Tā kā beidzot iestājusies vasara, pārgājieniem jāizvēlas agras rīt stundas, kad vēl nav karsti un varu soļot koku paēnā. Pase, kas ik rītu, izceļojot no valsts, jāņem līdzi, jostas somā ātri kļūst mikla. Tādēļ turpmākajos rītos riskēju, paļaujoties uz to, ka kājāmgājējiem nav numura zīmju ar valsts kodu.

    Pirmajās reizēs noeju10km, bet turpmākajās dienās distanci pagarinu līdz 14, 17 un 20km, pēc tam eju pārmaiņus - 17 un 20 km ik rītu. Manā maršrutā pēc 3,5, 5, 10, un 20km ir pa lauku bodei, tādēļ par ūdens krājumu papildināšanu nav jāuztraucas. Bet nūju asfalta ķepiņas gan sadilušas gluži plānas.

    Pulss nekāpj augstāk par 112, jo ceļa segums ir ciets, turklāt nav ievērojamu kāpumu vai kritumu. Vakaros gan jāatsakās no ierastajām velopastaigām pa šo pašu maršrutu, jo tad nūjošanai rīta agrumā nepietiek dukas. Pēc pāris treniņa rītiem laiks, ko patērēju pirmajos 10 km sarūk līdz 1h12min. Ja sasprindzinātos, rezultātu varētu uzlabot.

    Iegūstu labu skolu - vienmēr soļojot pa kreiso pusi, ceļa virsmas slīpuma dēļ sāk sāpēt ceļgala saites; ja brīžiem iet arī pa ceļa labo - nepareizo- pusi, sāpes atkāpjas, tomēr vairāk jāuzmanās no automašīnām.

    Uz ceļa pamanāms franču un itāļu atvaļinājuma laiks, bet visi krūmi pilni vietējo atpūtnieku, kas strīpām vien brauc uz tuvējiem ciemiem pēc paikas.

    Šajos pārgājienos varu patiesi novērtēt savas jauniegūtās nūjošanas kurpes. Tās pēdu sargā ievērojami labāk nekā skriešanai paredzētie apavi, kaut ārēji ir mazāk pievilcīgas. Apavu purngalā ir daudz brīvas vietas, kas kurpi padara šķietami neveiklu, bet garos gabalos glābj no pirkstu savainojumiem. Zoles biezā platforma jūtama visā pēdas garumā, līdz pat kurpes purngalam. Tomēr zole ir lokana. Nūjošanas kurpes liek atkāpties sāpēm, ko esmu ieguvusi garos gabalus ejot skriešanas apavos. Protams, vienā reizē noejot 5-7km, atšķirība nebūs pamanāma. Pieļauju, ka atšķirību nemanīs arī mazāki un vieglāki nūjotāji, pie kuriem es noteikti nepiederu.

    Vēlāk izrādīsies, ka Lāhemas maratona līderis savas pozīcijas zaudē tieši nepiemērotu apavu dēļ: labos skriešanas apavos pirksti ir noberzti asiņaini, un viņš dažus kilometrus pirms finiša ir spiests klibot kailām kājām, kamēr garām aizsteidzas cits.

    Pēc rīta pārgājieniem dienas atlikušo daļu pavadu jūrmalā, kur pirmajā peldē rūpīgi iztirinu visus kāju muskuļus, tā atbrīvojoties no rīta noguruma. Tas labi palīdz. Tomēr trīs dienas pirms sacensībām sajūta ir gluži nelāga - kāds velns mani dīdīja visā šajā iepīties!

    Ceļojums pa Lāhemu ir lielisks, tādēļ par gaidāmo maratonu domāt neatliek laika. Dienu iepriekš atrodam ceļu uz starta vietu, bet pārējo laiku pavadām kā ierasts. Vakarā pirms maratona gan atsakos no pamestas zemūdeņu bāzes apmeklējuma, tā vietā izvēloties laisku atpūtu.

    Maratona instrukcijās iesaka distancē ņemt līdzi ko spēcinošu, no ēdināšanas punkti distancē ir tikai trīs. Tādēļ vakarā ciema bodē nopērku C vitamīna ripiņas, kur vitamīna maz, bet salduma daudz. Jostas somā lieku arī pāris saldos batoniņus un savus ūdens krājumus. Par nelaimi vakarā sāk stipri līt, un līst visu nakti. Naktī murgoju par to, kā slapja un nosalusi bez spēka maldos pa mežu. Māc nemiers par pareiza apģērba izvēli grūtai dienai skarbos apstākļos.

    No rīta aizvien līst, tomēr, dodoties uz starta vietu, pamazām skaidrojas. Silti gan nav, bet nūjošanai tieši tas ir vajadzīgs.

    Maratonam piesakāmies trīs, kaut pilnu distanci iet varēs tikai viens no mums, bet otrs kļūs par bērnaukli trešajam, ar kuru kopā soļos kādus 10-15km; esmu priecīga, jo neesmu nedz šis otrs, ne arī trešais.

    Satiekam paziņu - sportisku un rūdītu distanču slēpotāju, bet arī citi te ir tādi paši - sportiski. Ir gan skrējējvīriņi, kam tikai kauli un āda, gan blondi lielgabarīta tēvaiņi. Netrūkst stiegru kundzīšu un spriganu meiteņu, bet manu arī pa omulīgai parastai nūjotājai. Nūjotāju saimei neparasti daudz veču. Ja nūjošanas vārdam pievieno maratons, šāda kombinācija vairs vīriešiem kantis nerīvē.

    Organizators - vietējā sporta kluba vadītājs- mūs instruē par karstā laika dēļ trasē veiktajām izmaiņām un maratona kārtību. Pēc pirmajiem 9km atgriezīsimies starta vietā, kur ieviests papildus ūdens punkts un būs iespēja atstāt liekās drēbes, vai pārvilkt ko citu. Tālākie 33km atpakaļ mežā līdz pašam finišam. Faktiski viss pa takām un meža ceļiem. Startā kopā esam110, no tiem 2-3 skrējēji, bet pārējie ar nūjām vai vienkārši soļos.

    Pēc starta signāla tieši 10:00 visi aizspurdz augšup pa pirmo uzkalnu, cenšoties ieņemt iespējami ērtāku vietu šajā ņudzeklī. Sākums ir nervozs, jo kāds kādu bremzē, cits cenšas iekārtoties pārī ar paziņu; pēc kilometra vai diviem spriedze mazinās, un visi ir daudzmaz laimīgi. Kā vēlāk stāsta, beigās kāds pāris pat ejot, sēnes lasīdams.

    Es vēl aizvien nemāku starta burzmā atrast ērtas spraugas, lai aizmuktu no jūkļa, vai vismaz pārlieku nesabremzētu. Redzu kā mans paziņa veikli aizslīd garām tiem, kuru temps viņam par lēnu, un pamazām atrod sev brīvu un ērtu vietu nu jau savus simt metrus man priekšā. To sauc par pieredzi. Man tādas nav, un es lēnākos apsteidzu, lēkšojot pa mežu pāri melleņu ceriem.

    Kad ceļš ved kalnup pa šauru, nātrēs ieauguši taku, nākas samierināties ar vietu zosu gājienā. Tomēr pamazām arī es atrodu savu spraugu, kur neesmu atkarīga no citu uzspiestā tempa. Izvēlos iet raitā solī, tomēr pārlieku nešķērdējot spēkus. Ņemot vērā mīksto trasi, pulss ir mazliet augstāks, nekā bija, slīpējot veco Tallinas šoseju, tomēr tas neliecina par pārlieku piepūli. Centīšos pie šāda tempa arī turēties, un tiešām - pulsometrs turpmāk labu laiku rāda vienu nemainīgu ciparu.

    Pēc 9km atgriežoties starta vietā. Ir pietiekami silti, lai mestu nost vesti un turpmāko ceļu mērotu krekliņā. Krekls taču karoga krāsās. Vēlāk, šķiet, krekls tiešām mani ļauj atpazīt kā latvieti, un finišā sveicinājumus saņemu angliski vai krieviski. Taisnības labad jāsaka - arī pēc finiša pirtī mani tomēr uzrunā krieviski, kaut uz lāvas kreklā neeju.

    Pēc pirmajiem deviņiem līdz pirts lāvai vēl atlikuši 33km. Pirmie desmit no šiem pārbauda mūsu humora izjūtu, jo ceļš gandrīz visu laiku ved augšup un lejup - kā pa milzu veļas dēli. Uzkāp kalnā, nokāp lejā, un sāc jaunu kāpienu. Turklāt šī dēļa rievas padevušās varenas. Vairākas reizes nākas iekarot vienu un to pašu kāpu, tikai ikreiz citā vietā. Pret kalnu apzināti turu ļoti mērenu tempu, slodzi liekot uz rokām, jo kājas man vēl ilgi vajadzēs, bet ar rokām vienmēr varēs haltūrēt. Vēlāk uzzinu, ka visas trases vertikālais kāpums ir bijis ap 600m. Un krituma arī, saprotams, tikpat.

    Kad priežu mežā vairs nav nevienas kāpas, kurā mēs nebūtu pabijuši, trase maina virzienu un turpmākos kilometrus mērojam pa stāvas nogāzes malu, kuras tālu lejā mirgo upe. Dažviet trase neved pa taku, bet pāri mellenājiem, tādēļ jāsoļo, kājas augstu cilājot. Aizsoļojam garām vairākiem ūdenskritumiem un senām ūdens dzirnavām.

    Katru nākošo kilometra norādi sagaidu kā svētdienu - noguruma vēl nav, bet tik un tā prieks redzēt, kā cipari uz stabiņiem iet mazumā (norādes vēsta par attālumu līdz finišam, nevis par noieto gabalu). Saldumu resursus sāku lietot pēc pus distances, galvenokārt tādēļ, ka ir pusdienu laiks un gribas ēst. Drīz gan ir klāt ēdināšanas punkts, kur mūs gaida silta zupa - tā ir ātrā 5-minūšu vira, tomēr garšo ļoti labi. Ēdot sēžu sūnās un stiepju kājas. Pēc paniekošanās ar zupu dodos ceļā svaigiem spēkiem. Arī trases licējam humora pietrūcis vai iestājies žēlums, tādēļ ceļš nu rit pa samērā plakanu mežu. Kas vēl svarīgāk - cipari uz kilometru stabiņiem arvien iet mazumā.
   Reizumis gan pārņem bažas, ka esmu aizsoļojusi nepareizi, jo trase nolikta līkumu līkumiem, tādēļ visu laiku jāseko marķējumam. Vakarā meita man jautā, par ko esmu domājusi, tik garas stundas iedama viena pa mežu. Nedomāju neko, tik cenšos neaizsapņoties, lai neaizšautu garām pagriezienam. Līkumotā trase tur mūs modrus. Vienreiz man iziet čābiski, jo pagriežu līkumu tur, kur tas nav jādara: skatos uz 9km stabu sev priekšā, bet tad uz citu pusi ieraugu vēl vienu sarkano norādi un soļoju uz to. Kad mani atpakaļ sauc dāma, ko esmu apsteigusi pirms vairākiem simtiem metru, saprotu, ka kļūdaini esmu sākusi iet otru apli pa jau noieto maršrutu. Prāta aptumsums, ko cenšos vairs neatkārtot. To labi kliedē saldās C vitamīna ripas.

    Drīz nāk 8km zīme, bet 7km atzīmi ilgi nevaru sagaidīt. Kad tā ir klāt, viss turpmākais rit kā pa diegu. Trase izved šosejas malā ,un arī pēc tam ceļš ir visai parasts. Sasniedzot 2km atzīmi, kļūst žēl, ka viss drīz beigsies. Prātoju, vai nevajadzētu paskriet, bet taupos pēdējiem 300m. Takas malā mazas meitenes, gaidot kādu savējo, nūjo ar priedes zariem rokās. Izdodas tīri labi.

    Kad nonāku meža klajumā, samulstu, jo neatskāršu, kurp jāiet. Nevaru iedomāties, ka jāsoļo turp, kur rakstīts lõpp. Kad saprotu, esmu jau galā. Bez triumfa sajūtas. Viss beidzies. Kaut nē - vēl gaidu savu kārtu, lai kāptu uz pjedestāla un saņemtu savu maratona kausu. Tā godina visus 106 finišējušos. Balvā vēl desiņas ar salātiem, pirts un sarunas par pieredzēto. Kad pošamies mājup, sāk līņāt.

    Jāatceras iezīmēt kalendārā nākošās vasaras augusta pirmo svētdienu - 4.Lāhemas nūjošanas maratonu. Tad pilnu distanci iesim vismaz divi.

atpakaļ