Par igauņu nūjotāju vasaras nometnēm bijām daudz dzirdējuši - sākot no tā, ka vieni paziņas laiku pa laikam apjautājās, vai arī mēs uz nometni braukšot, beidzot ar to, ka citi, neraugoties uz darba grafikiem, plānoja nometnē ierastie vismaz uz atklāšanas vakaru un noslēguma dienu. Tur kautkam ir jābūt, - nospriedām un pieteicāmies arī mēs, līdzi aicinot nelielu draugu kompāniju. Daži bija paņēmuši līdzi lasāmvielu gariem vakariem, citi - adīkļus. Izrādās, ka to visu varēja atstāt mājās, jo visās nometnes dienās brīva laika bija tieši tik, cik ieskriet ātrā dušā un iekrist gultā. Lai arī no piektdienas pēcpusdienas līdz svētdienas pēcpusdienai ir tikai 2 diennaktis, svētdien prombraucot šķita, ka nometne ir ilgusi vismaz nedēļu un viss pirms nometnes notikušais ir tāla pagātne.

   Kaimekoos nūjotāju vasaras nometne pēdējos gados norisinās Jeulumaijes slēpošanas centrā uz dienvidiem no Pērnavas (tas arī mums nometni padara viegli sasniedzamu - aptuveni pusstundas braucienā no Ainažiem).

   Jeulumaije atrodas priežu meža vidū, un tās apkārtnē ierīkotas vairākas slēpošanas un pārgajienu takas 5-25 km garumā. Nometnē piedalās ap 200 vai mazliet vairāk dalībnieku, sākot no vecākiem līdz atbraukušiem pusaudžiem līdz sirmām galvām.

   Nospiedošais vairākums ir igauņi, un saziņas valoda ir igauņu valoda, tomēr mūs, latviešu komandu, visi aprūpē, teiktā saturu pārtulkojot krieviski. Mūs aprūpē tiktāl, ka diska golfa spēlē (tā ir viena no pēcpusdienas nodarbēm mežā) mums iedala, manuprāt, labāko no instruktoriem - sporta bāzes direktoru Ennu, kas nevien ierāda spēli un pastāsta par to, bet ari iepazīstina ar dažiem ceļā sastaptiem disku-golferiem un lūdz viņus mums nodemonstrēt savu meistarību.

   Nometnes pirmo dienu mazliet sabojā izcili sliktie laika apstākļi, kuru dēļ atklāšanas vakars jāpārceļ iekštelpās. Bet sporta viktorīnai, kurā piedalāmies arī mēs, tas netraucē. Neraugoties uz to, ka viktorīnas jautājumi un atbildes ir igauniski (un mums tulko), viktorīnā nebūt nepaliekam pēdējie. Mūs gan iepriekš brīdina, ka uzvarēt neesot cerību, jo dalībnieku vidū esot pa kādam Igaunijas sporta viktorīnu smagsvaram. Tas netrauce baudīt procesu un sparīgi piedalīties tantsi - dejās ar dzīvo zaļumballes mūziku.

   Tomēr gulēt jādodas laikus, jo no rīta gaidāma, kā mums saka, ozdoroviķeļnaja progulka (veselības pastaiga) 25 km garumā pa visai kāpainu reljefu. Mūsu komandas jaunākā, 11g.v. dalībniece šādu distanci līdz šim ir veikusi tikai brīvdienu pārgājiena režīmā ar pusdienas pārtraukumu un atpūtas pauzēm. Šoreiz jāiet tā, lai atpakaļ nokļūtu līdz pusdienu beigām, un iespēja palikt bez pusdienām ir pietiekami iedarbīgs dzinulis kusgtēties ātrāk. Mežā gan mūs aizkavē brūkleņu paklājs un melleņu lauki, tomēr ar lielu piesiešanos un domu pa pusdienām finišējam laikā. Taisnības labad gan jāsaka, ka ne visi iet šo garo distanci. Ir iespējams izvēlēties arī īsākas - 15 un vēl mazāk kilometru. Un daudzi pat spēcīgi igauņu nūjotāji tieši tā arī dara - iet īsākus gabalus. Tobrīd vēl nenojaušam kāpēc. Bet mēs, latvieši, ņemam pilnu programmu uz pilnu klapi.

   Kad esam paguvuši laimīgi nokļūt atpakaļ pusdienu telpā un jau baudām saldēdienu, nometnes vadītājs mūs informē, ka tūdaļ pat jāpulcējas uz disku golfu. Lai arī nosaukums nerosina, un velk uz pēcpusdienas snaudu, tomēr veidojam vienu komandu un jau pieminētā Enna vadīti dodamies distancē: golfa bedrīšu vietā ir mežā izvietoti metāla 'grozi', par kuru virzienu un attālumu liecina aptuvenas norādes katra posma starta laukumā, bet bumbiņas vietā - dažāda svara lidojošie šķīvīši.

   Spēle izrādās daudz aizraujošāka nekā varētu šķist, sevišķi, kad Enns to ierāda un komentē trasē izvietotās papildus ceļa zīmes. Izrādās, ka spēla arī lieliski saliedē komandu un 3,5 liekie kilometri pa mežu tikai atslābina 'nostaigātās' kājas.

   Finišējot disku golfam, mūs aicina uz pludmales futbola turnīru. Nokausētie latviešu vīri ar nelielu igauņu papildspēku dodas laukumā, bet pretiniekos izrādās labi atpūtušies igauņu pusaudži, kurus smiltīs noskriet nav iespējams. Turklāt šie, izskatās, nav bijuši uz ozdoroviķeļnuju progulku, tādēļ jaunība uzvar.

   Kad spēle tikko beigusies, izrādās, jādodas uz airēšanas sacensību, jo kuras gan nokausētie latvieši atsakās - šo nometnes daļu līdz ar citiem līdzjutējiem baudām no krasta. Un izklaides netrūkst - koka plostu airēšana pāri dīķim 'pēc meitenes' un atpakaļceļš divatā daudziem beidzas dīķa vidū vai vismaz garantē slapjas bikses. Lai arī vakars ir vēss - nosalšana nedraud, jo pirms vakariņām visus jau gaida pirts, bet pēc tām - tradicionālā dalībnieku loterija un akal 'tantsi' pie dzīvās mūzikas.

   Pēc piesātinātas sestdienas svētdienas rīta 10km gājiens tāds sīkums vien šķiet. Pa vidam vēl pagūstam piedalīties petanga turnīrā un daži no mums pēdējā spēlē sasniedz turnīra labāko rezultātu, par ko tiek godalgoti.

   Nometnes noslēgumā dalībnieku balsojums izšķir nākošā gada vasaras nometnes norises vietu, bet pa vidam vēl uzzinām, ka 2010.gada februārī igauņu nūjotāji pulcēsies arī uz ziemas nometni, kur gan nūjos, gan slēpos, gan spēlēs ledus ķegļus (kērlingu?) un brauks ar kamanām. Arī mēs tur noteikti būsim.

atpakaļ