1.daļa

Par Lāhemas 'Mati'

Šī gada 1. augustā Lāhemā, Igaunijas ziemeļos notika jau 5. nūjošanas maratons, ko pamatoti var uzskatīt par Baltijas lielāko nūjotāju izaicinājumu. Ne vien fakts, ka distance patiesi ir 42,195km gara, bet arī apkārtne un distances reljefs šo sarīkojumu padara īpašu.

Ir dzirdēts par "nūjošanas maratoniem", kur maratona vārds vairāk raksturo organizatoru ambīcijas vai vēlēšanos ar mazu darbu sacelt lielu troksni. Šajā gadījumā ir mazāk trokšņa, vairāk organizatoru darba un patiesi interesants iznākums. Tieši tādēļ nu jau 3. gadu vasaras atvaļinājumu pieskaņojam "Lāhemas mates" grafikam un vismaz 2-3 nedēļas pirms augusta pirmās svētdienas vairāk laika nekā parasti veltām sagatavošanās darbiem.

Kopš 2008.gada Lāhemas mūsu, Latvijas nūjotāju, pulks Lāhemā ir audzis: 2008.g. maratona 42km distancē viens (10km līdzjutēju distancē 2), 2009.g. 42km maratona distancē 3, 2010.g. 42km maratona distancē 5 (10km līdzjutēju distancē viens).

Arī kopējais dalībnieku skaits šajā laikā ir audzis no simta ar nelielu astīti, līdz aptuveni 160 cilvēkiem, no kuriem absolūtais vairums tomēr startē pilnajā distancē. 10km līdzjutēju distancē tiešām dodas galvenokārt līdzi atbraukušie atbalstītāji. Īsā 10km distance ir pilnībā pa spēkam arī mazam bērnam, kaut arī tajā netrūkst vertikālā aspekta.

Mēs būsim stipri, mēs būsim vareni...

Mūsu komandas biedri, kas nedzīvo lielpilsētas žņaugos, īpašu sagatavošanās posmu ir lielā mērā aizstājuši ar regulāriem ikrīta treniņiem 8-9km distancē. Tad daži garāki pārgājieni ir pilnīgi pietiekami, lai sagatavošanās minimums būtu veikts. Ar regulāru treniņu bagāžu, karstākajās dienās viņi var atļauties atpūtu un sevis saudzēšanu. Pēdējā nedēļa vien atliek pietiekami daudz un labi ēst, jo diētas ieturēšana varētu sāpīgi atspēlēties trasē.

Ja mežs nesākas gluži pie durvīm un nedēļas nogales vairāk jāvelta nūjošanai rāmākā sabiedrībā, jāizraugās cita taktika - ātruma un izturības atgūšana īsākā laika posmā. Šis nav optimālais, bet labākais iespējamais risinājums. Tādēļ 2 pēdējās nedēļas pirms "Mates" dodamies uz laukiem.

Bargā vasara liek celties ap 5iem, lai iznūjot pagūtu vēl pirms svelmes. Arī rīti ir nūjošanai nepiemēroti karsti, bet priecē klusums un miers, ko traucē tikai agrais rīta autobuss. Tā kā takas un grants ceļi ir pārlieku īsi un arī pa jūrmalu negribas šaudīties šurpu-turpu (Ziemeļvidzemē jūrmala ne visur ir nūjojama, sevišķi jau garos posmos), izvēlamies neveselīgo asfaltu, kas pa klusu jūrmalas ceļu ļauj aiziet līdz kaimiņu ciemam un arī tālāk. Atklājam, ka dunduri mostas agri, bet odi laikam vispār neguļ. Sadraudzējamies ar baisa izskata suni no kaimiņvalsts. Ik rītu vērojam stārķu ģimenes brokastis. Neskaitot mūs, uz ceļa vēl ir daudz gliemežu.

Pie meža takām radušām kājām asfalts ļoti nepatīk. Pirmajās dienās, neraugoties uz ievēroto mērenību, kājas ļoti sāp. Sāpju dēļ nekur īpaši tālāk par 16-17km netiekam. Droši, ka pie vainas arī karstums. Pulss nav sevišķi augsts, bet sajūta nepatīkama. Rokas gan vispār nejūt. Ieviešam atpūtas dienas, kad nūjošanas vietā vairāk izvēlamies velo vai peldēšanos.

Pēc atpūtas dienas var aiziet kaut līdz Mēnesim. Tik tālu neejam, bet dodamies kādu gabalu tālāk pa ceļu. Nevaram izspiest no sevis visu, jo jāaprēķina arī spēki atpakaļceļam un jāatgriežas pirms lielās svelmes un auto kustības sākuma. Pāreju uz vēl īsākām biksēm un vēl plikāku kreklu. Tas uzlabo motora dzesēšanu un rīta pastaigas padara patīkamākas.

Cenšamies kāpināt ātrumu. Manam kompanjonam tas izdodas labāk nekā man. Tālāk par vidējo ātrumu 8km/h netiekam. Atklājam 2 labi aizmirstas lietas: labākā kāju atpūta ir neliels skrējiens - skrienot pa nenūjojamo otrreizējā asfalta ceļu veicam pēdējos 400 metrus līdz mājai. Vēl labāk sagurušās kājas stiept ūdenī - var izpildīt gluži neiedomājamus kāju stiepšanas vingrinājumus.

Rīta maršrutu pagarinām līdz 24km, pēcāk atkal to saīsinot, jo neilgi pirms lielās dienas gribas pietaupīt spēkus. Gumijas uzgaļi uzvedas ļoti labi -dilst, bet daudz mazāk nekā citugad kādam izslavētam zīmolam, kaut ceļš šogad klāts raupjākām šķembām nekā pērn un aizpērn. Sāk prasīties pēc garākām nūjām, bet garās palikušas Rīgā. Prātojam, kā pagarināt kādu no līdzpaņemtajiem nūju pāriem. Izlemjam nedarīt neko, lai nemazinātu nūju izturību.

Hara

Mēģinām rezervēt iepriekšējos gados pārbaudīto naktsmītni Kolgas muižā, bet krīze tai trāpījusi ar pilnu spēku un iestādījums slēgts. Laikam nav bijis pieprasījuma blakus esošā krogus aļņa gaļas delikatesēm. Žēl, jo tur valdīja miers un klusums. No 5-6 naktsmītnēm, kur izmēģinām laimi, viena pilna, citas neatbild ( arī krīzes skartas?). Laimīgā kārtā saņemam atbildi no atpūtas mājas Harā, kas arī būtu bijusi mūsu pirmā izvēle: tur ir tieši tik istabu, cik mūsu komandai nepieciešams, tādēļ varam justies droši, ka līdzās nebūs skaļu uzdzīvotāju. Vēlāk gan komandai pievienojas līdzjutēji, izdodas sarūmēties.

Komanda

Uz Mati dodamies spēcīgā sastāvā: klāt nākuši jauni spēki; pat savainotie pērnā gada varoņi neatturas no kārdinājuma sevi vēlreiz paspīdzināt. Biedri, kas ir pārlieku jauni šim pārbaudījumam, kļūst par tehniskā atbalsta personālu- bruņojas ar foto aparātu un rezerves ekipējumu, ieņemot vietu trases malā. Pievienojas divi fotomeistarīgi līdzjutēji.

turpinājums sekos jau drīzumā...

Foto: Lāhemas maratons 42,2km, 1.08.2010, 1.daļa

atpakaļ